0

Selēns

Sapiens laboratorija


Selēns

Sēls ir minerāls, kas nepieciešams katru dienu. Šī minerāla diennakts nepieciešamība ir neliela, taču tam ir būtiska loma svarīgos organisma fizioloģiskajos un bioķīmiskajos procesos, tostarp vielmaiņā un vairogdziedzera darbībā. Pieauguša cilvēka organismā nepieciešamā sēla regulārā deva ir apmēram 15 mg, tomēr šīs rezerves pastāvīgi samazinās, tāpēc tās ir regulāri jāpapildina. Galvenie sēla avoti uzturā ir jūras veltes, zivis, gaļa no ar zāli barotiem dzīvniekiem, neapstrādāti graudi, olas, sēklas un rieksti.

Sēla nozīme organismā

Sēls iesaistās vairāk nekā 200 hormonu un fermentu aktivācijā un pats tos aktivizē. Aptuveni 80 % organismam nepieciešamās enerģijas tiek ražots, lietojot bioloģiskos procesus, kuros piedalās sēls. Šī enerģija ir vitāli svarīga šūnu vielu transportam, muskuļu darbībai un jaunu vielu sintēzei. Fizioloģiski tās nozīme ir pieauguša cilvēka sirdij, lai nodrošinātu asinsriti un šūnu barošanu, plaušām – gāzu apmaiņai, aknām – nevajadzīgu vielmaiņas vielu izvadīšanai un sintēzei, kuņģim un zarnām – uzturvielu pārstrādei un uzsūkšanai. Tāpēc sēla deficīts var traucēt jebkuras orgānu sistēmas darbību un pat izraisīt hronisku nogurumu. Sēls ir būtiska imūnsistēmas stiprināšanai. Pētījumi rāda, ka paaugstināts sēla līmenis asinīs ir saistīts ar pastiprinātu imūnatbildi. Sēls palīdz veidot kvalitatīvus antivielas un aktivēt imūno interferonu. Turpretī sēla trūkums vājina imūnās šūnas un var novest pie lēnāka imūnatbildes rašanās. Turklāt sēla papildinājums var palīdzēt stiprināt cilvēku imūnsistēmu, kas sirgst ar gripu, tuberkulozi un hepatītu C. Tātad sēls ir spēcīgs antioksidants – tas cīnās ar oksidatīvo stresu organismā un palīdz aizsargāt pret hroniskām neiekaisuma slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu saslimšanām vai vēzi. Sēls arī veicina vairogdziedzera darbību – aktivizē vairogdziedzera hormonu un joda uzsūkšanos, kā arī aizsargā vairogdziedzeri no brīvo radikāļu bojājumiem. Vairogdziedzera audos sēls ir konstatēts lielākā koncentrācijā nekā citos orgānos. Vairogdziedzerim ir nozīmīga loma vielmaiņas regulēšanā, kā arī bērnu augšanas un attīstības procesos. Sēla deficīts ir saistīts ar autoimūnām vairogdziedzera slimībām (piemēram, Hašimoto tiroidītu) un hipotirozi. Sēls aizsargā sirds muskuli un asinsvadus no bojājumiem un aterosklerotisko plāksnīšu veidošanās. Tas palīdz uzturēt sirds veselību, jo zems sēla līmenis ir saistīts ar paaugstinātu sirds slimību risku. Sēls darbojas arī kā pretiekaisuma līdzeklis un mazina oksidatīvo stresu organismā. Oksidatīvais stress un iekaisumi veicina aterosklerozi un plāksnīšu veidošanos artērijās. Turklāt sēls palielina glutationperoksidāzes – fermenta, kas novērš šūnu vidi pārāk skābu, – līmeni. Šis fermenta efekts sniedz aizsardzību šūnu membrānām un veicina bojāto šūnu atjaunošanos. Sēls tiek saistīts ar Alcheimera slimības profilaksi. Pieaugot cilvēku skaitam ar šo slimību, jārod efektīvi veidi tās novēršanai. Uzskata, ka oksidatīvais stress ir ievērojami saistīts ar neirodeģeneratīvām slimībām (Parkinsona slimība, multiplā skleroze, Alcheimera slimība), to rašanās un attīstība arī. Daži pētījumi norāda, ka Alcheimera pacientiem asinīs ir zemāks sēla līmenis. Turklāt ir pierādīts, ka antioksidanti gan pārtikā, gan uztura bagātinātājos (tostarp sēls) var uzlabot atmiņu Alcheimera slimniekiem.

Sēls pārtikas produktos

Par laimi, daudzi pārtikas produkti nodrošina labu sēla devu:

  • 85 g austeru – 238 % RPN
  • 5 g Brazīlijas riekstu – 174 % RPN
  • 159 g mencas – 171 % RPN
  • 2 lielas olas (100 g) – 56 % RPN
  • 48 g sardīņu – 46 % RPN
  • 28 g saulespuķu sēklu – 12 % RPN
  • 84 g vistas krūtiņas – 12 % RPN
  • 97 g šiitake sēņu – aptuveni 10 % RPN
Augu valsts pārtikā sēla daudzums var mainīties atkarībā no augsnes sēla satura un audzēšanas reģiona. Piemēram, Brazīlijas riekstu sēla līmenis ļoti atšķiras reģionos. Tāpēc ir svarīgi uzturā iekļaut vairākus dažādus sēla avotus.

Sēla deficīta pazīmes un iespējamais toksicitātes risks

Veselīgi dzīvojot, sēla deficīts parasti neparādās. Tomēr, ja pietrūkst arī citu spēcīgu antioksidantu (piemēram, C un E vitamīna), imūnsistēma var vājoties. Lai gan sēls ir nepieciešams organismam, tā pārdozēšana var būt toksiska un pat letāla. Ieteicamā dienas deva ir 55 µg, bet maksimāli pieļaujamais līmenis – 400 µg dienā. Veselam pieaugušajam ar psiholoģisku, fizisku vai toksisku slodzi ieteicams lietot aptuveni 100 µg, hronisku slimību gadījumā – aptuveni 200 µg dienā. Preventīvās devas ir 200–400 µg, tomēr tikai pēc ārsta ieteikuma; onkoloģijas gadījumos sēla devas var sasniegt 800 µg, taču tikai medicīniski lietojot. Toksicitāte visbiežāk izpaužas, lietojot uztura bagātinātājus, nevis pārtiku. Simptomi ir matu izkrišana, reibonis, slikta dūša, vemšana, sejas apsārtums, drebuļi, muskuļu sāpes. Smagos gadījumos var rasties nopietnas gremošanas un nervu sistēmas problēmas, sirdstriekas, nieru mazspēja un pat nāve. Ieteicams lietot kopā ar Q10, C un E vitamīnu, B grupas vitamīnu kompleksu un antioksidantiem no zaļās tējas vai ginkgedolas ekstraktiem.

  • Combs Jr, F. (2015). Biomarkers of selenium status. Nutrients, 7(4), 2209-2236.
  • de Wilde, M. C., Vellas, B., Girault, E., Yavuz, A. C., & Sijben, J. W. (2017). Lower brain and blood nutrient status in Alzheimer's disease: Results from meta-analyses. Alzheimer's & Dementia: Translational Research & Clinical Interventions, 3(3), 416-431.
  • Flores‑Mateo, G., Navas‑Acien, A., Pastor‑Barriuso, R., & Guallar, E. (2006). Selenium and coronary heart disease: a meta‑analysis. The American Journal of Clinical Nutrition, 84(4), 762‑773.
  • González‑Domínguez, R., García‑Barrera, T., & Gómez‑Ariza, J. L. (2014). Homeostasis of metals in the progression of Alzheimer’s disease. Biometals, 27(3), 539‑549.
  • Hoffmann, P. R., & Berry, M. J. (2008). The influence of selenium on immune responses. Molecular Nutrition & Food Research, 52(11), 1273‑1280.
  • Ju, W., Li, X., Li, Z., Wu, G. R., Fu, X. F., Yang, X. M., ... & Gao, X. B. (2017). The effect of selenium supplementation on coronary heart disease: a systematic review and meta‑analysis of randomized controlled trials. Journal of Trace Elements in Medicine and Biology, 44, 8‑16.
  • Kesse‑Guyot, E., Fezeu, L., Jeandel, C., Ferry, M., Andreeva, V., Amieva, H., ... & Galan, P. (2011). French adults’ cognitive performance after daily supplementation with antioxidant vitamins and minerals at nutritional doses: a post hoc analysis of the SU.VI.MAX trial. The American Journal of Clinical Nutrition, 94(3), 892‑899.
  • Pham‑Huy, L. A., He, H., & Pham‑Huy, C. (2008). Free radicals, antioxidants in disease and health. International Journal of Biomedical Science: IJBS, 4(2), 89.
  • Rayman, M. P. (2012). Selenium and human health. The Lancet, 379(9822), 1256‑1268.
  • Steinbrenner, H., Al‑Quraishy, S., Dkhil, M. A., Wunderlich, F., & Sies, H. (2015). Dietary selenium in adjuvant therapy of viral and bacterial infections. Advances in Nutrition, 6(1), 73‑82.
  • Toulis, K. A., Anastasilakis, A. D., Tzellos, T. G., Goulis, D. G., & Kouvelas, D. (2010). Selenium supplementation in the treatment of Hashimoto's thyroiditis: a systematic review and meta‑analysis. Thyroid, 20(10), 1163‑1173.
  • Ventura, M., Melo, M., & Carrilho, F. (2017). Selenium and thyroid disease: from pathophysiology to treatment. International Journal of Endocrinology, 2017.
  • Vinceti, M., Mandrioli, J., Borella, P., Michalke, B., Tsatsakis, A., & Finkelstein, Y. (2014). Selenium neurotoxicity in humans: bridging laboratory and epidemiologic studies. Toxicology Letters, 230(2), 295‑303.
  • Wu, Q., Rayman, M. P., Lv, H., Schomburg, L., Cui, B., Gao, C., ... & Li, H. (2015). Low population selenium status is associated with increased prevalence of thyroid disease. The Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism, 100(11), 4037‑4047.