Vitamīns D / vitamīns D3
Vitamīns D būtiski atšķiras no lielākās daļas citu vitamīnu. Patiesībā tas ir steroīdu hormons, kas tiek ražots no holesterīna, kad āda tiek pakļauta saules starojumam. Tāpēc vitamīnu D bieži sauc par "saules hormonu". Tomēr saules iedarbība reti nodrošina pietiekamu vitamīna D daudzumu, tāpēc to jāuzņem papildinājumos vai pareizā uzturā. Tomēr tikai nelielā daļā pārtikas produktu ir pietiekams šī svarīgā vitamīna daudzums, un tā trūkums ir ļoti izplatīts.
Vitamīna D apraksts
Vitamīns D3 ir taukos šķīstošs hormons, kas svarīgs kalcija un fosfāta līdzsvara uzturēšanai un kaulu mineralizācijas veicināšanai. Ir divas galvenās vitamīna D formas: vitamīns D3 (holekalciferols), kas atrodams dažos dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos, piemēram, taukainās zivīs un olu dzeltenumos. Un vitamīns D2 (ergokaliferols) — tas dominē dažos augos, sēnēs un raugos. No šīm divām vitamīna D formām D3 jeb holekalciferols paaugstina vitamīna D līmeni asinīs gandrīz divreiz efektīvāk nekā D2 — ergokaliferols. Lai gan abas vitamīna D formas labi uzsūcas tievajā zarnā.
Vitamīna D funkcijas organismā
Lai vitamīns D kļūtu aktīvs, tam jāiziet divi pārvēršanas posmi. Pirmkārt, aknās tas pārvēršas par kalcidiolu jeb 25 (OH) D, kas ir vitamīna uzglabāšanas forma. Otrkārt, nierēs tas pārvēršas par kalcitriolu jeb 1,25 (OH)2D, kas ir aktīvā steroīdo hormonu vitamīna D forma. Kalcitriols mijiedarbojas ar vitamīna D receptoru, kas atrodas gandrīz katrā organisma šūnā. Kad aktīvā vitamīna D forma piesaistās receptoram, tiek ieslēgti vai izslēgti ģeni, kas izraisa šūnu pārmaiņas. Tas ir līdzīgi tam, kā darbojas lielākā daļa citu steroīdo hormonu. Vitamīns D veicina kalcija uzsūkšanos zarnās un uztur pietiekamu kalcija un fosfora koncentrāciju asins serumā, kas ir svarīgi kaulu mineralizācijai un hipokalcēmiskās tetānijas novēršanai (nebrīvprātīgu muskuļu kontrakciju, kas izraisa krampjus un spazmas). Tas ir arī nepieciešams kaulu augšanai un pārkārtošanai, pateicoties osteoblasti un osteoklasti. Nepietiekams vitamīna D līmenis var padarīt kaulus plānus un trauslus. Pietiekams vitamīna D daudzums aizsargā bērnus no rahīta un pieaugušos no osteomalācijas. Vitamīns D kopā ar kalciju palīdz aizsargāt gados vecākus cilvēkus no osteoporozes. Vitamīns D organismā pilda arī citas funkcijas, tostarp samazina iekaisuma procesus, regulē tādus procesus kā šūnu augšana, nervu un muskuļu, imūnās funkcijas un glikozes vielmaiņu. Daudzi gēni, kas kodē proteīnus, kas regulē šūnu dalīšanos, diferenciāciju un apoptozi, tiek daļēji modulēti ar vitamīnu D. Vitamīns D ir arī svarīgs imūnsistēmas stiprināšanā un aizsardzībā pret vēzi. Vitamīns D var tikt ražots no holesterīna ādā, kad to ietekmē ultravioletie B (UVB) saules stari. Ja dzīvojat saulainā vietā, jūs, visticamāk, varat iegūt visu nepieciešamo vitamīna D daudzumu, vairākas reizes nedēļā atrodoties saulē. Ņemiet vērā, ka, ja atklāsiet tikai seju un rokas, vitamīna D ražošana būs daudz mazāka. Turklāt, ja lietojat saules aizsargkrēmu, vitamīna D ražošana būs ļoti minimāla vai krēms var pilnībā apturēt šo procesu. Ja dzīvojat vietā, kur ir nepietiekami saules stari, vitamīnu D ir nepieciešams iegūt no pārtikas produktiem vai uztura bagātinātājiem, un tas ir īpaši svarīgi ziemā.
Vitamīna D trūkums
Vitamīna D trūkums ir viens no visbiežāk sastopamajiem uzturvielu trūkumiem. Dažiem cilvēkiem pastāv lielāks risks nekā citiem. Īpaši gados vecākiem pieaugušajiem vitamīna D trūkuma risks ir daudz lielāks. Tāpat vitamīna D trūkums var parādīties hronisku slimību gadījumā, piemēram, aptaukošanās, metaboliskā sindroma, sirds un asinsvadu slimību, vēža un citos. Vitamīna D trūkumu varētu saukt par kluso epidēmiju, jo simptomi parasti ir smalki un var ilgt gadus vai pat desmitgades. Vispazīstamākais vitamīna D trūkuma simptoms ir rahīts — kaulu slimība, kas ir izplatīta attīstības valstīs bērniem. Šī vitamīna trūkums ir arī saistīts ar osteoporozi, samazinātu minerālu blīvumu un paaugstinātu kritienu un lūzumu risku gados vecākiem cilvēkiem. Turklāt pētījumi rāda, ka cilvēkiem ar zemu vitamīna D līmeni ir daudz lielāks risks sirds slimībām, 1. un 2. tipa cukura diabētam, vēzim, demencei un autoimūnām slimībām, piemēram, multiplajai sklerozei. Visbeidzot, vitamīna D trūkums ir saistīts ar samazinātu dzīves ilgumu. Turklāt nav skaidrs, vai trūkums veicina šīs slimības, vai arī cilvēki ar zemu līmeni ir vienkārši vairāk pakļauti saslimšanai. Tā kā vitamīns D šķīst taukos, tā uzsūkšanās ir atkarīga no zarnu spējas absorbēt taukos šķīstošās uzturvielas. Slikta tauku uzsūkšanās ir saistīta ar veselības problēmām, tostarp dažām aknu slimību formām, cistisko fibrozi, celiakiju, Krona slimību un čūlaino kolītu. Turklāt, palielinoties vitamīna D trūkuma riskam, šie cilvēki nevar ēst noteiktus pārtikas produktus, piemēram, piena produktus (daudzi no tiem ir bagātināti ar vitamīnu D), vai var lietot tikai nelielu daudzumu. Cilvēkiem ar grūtībām uzsūkt taukus var būt nepieciešami vitamīna D papildinājumi. Cilvēkiem ar ķermeņa masas indeksu 30 vai vairāk 25(OH)D koncentrācija serumā ir zemāka nekā normāla svara cilvēkiem. Aptaukošanās neietekmē organisma spēju sintezēt vitamīnu D, taču lielāks zemādas tauku daudzums aiztur vairāk vitamīna. Aptaukojušiem cilvēkiem var būt nepieciešams lielāks vitamīna D daudzums, lai sasniegtu 25 (OH) D līmeni, kas līdzīgs normāla svara cilvēkiem.
Ietekme uz veselību
Līdz šim pētījumi rāda, ka optimāls vitamīna D līmenis organismā ir saistīts ar daudziem ieguvumiem, tostarp uzlabotu kaulu veselību un imūnsistēmas funkciju, kā arī samazinātu risku saslimt ar dažādām slimībām. Ir pierādīts, ka pietiekams vitamīna D līmenis var palīdzēt novērst rahītu bērniem un osteomalāciju pieaugušajiem. Turklāt daži pētījumi liecina, ka vitamīns D var samazināt risku saslimt ar autoimūnām slimībām un noteiktām infekcijām. Vitamīna D trūkums ir saistīts ar palielinātu risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, diabētu un dažiem vēža veidiem, lai gan šīs saistības vēl nav pilnībā izpētītas un apstiprinātas. Ir arī pierādījumi, ka vitamīns D var ietekmēt garastāvokli un kognitīvās funkcijas, taču nepieciešami papildu pētījumi, lai precizētu šo ietekmi.
Optimāla koncentrācija un lietošanas deva
Optimāla 25 (OH) D koncentrācija serumā var atšķirties atkarībā no vecuma, rases un etniskās grupas, kā arī lietotajiem papildinājumiem. Vienīgais veids, kā uzzināt, vai jums trūkst šī vitamīna un tādēļ nepieciešams to papildināt, ir veikt asins analīzi. Vitamīna D ieteicamā diennakts deva var tikt norādīta gan mikrogramos (mcg), gan starptautiskajās vienībās (SV). 1 mcg vitamīna D ir vienāds ar 40 SV. Pēc ASV Nacionālās medicīnas akadēmijas datiem, drošā augšējā robeža ir 4000 SV (100 mcg) dienā. Vitamīna D3 piedevas, šķiet, efektīvāk paaugstina vitamīna D līmeni nekā D2 piedevas. Tomēr dažādu valstu vitamīna D lietošanas vadlīnijas var ievērojami atšķirties. Piemēram, Endokrinologu biedrība 2011. gadā norādīja, ka, lai uzturētu 25(OH)D koncentrāciju serumā virs 75 nmol/l (30 ng/ml), pieaugušajiem var būt nepieciešama vismaz 37,5–50 mcg (1500–2000 SV) dienā papildu vitamīna D deva, bet bērniem un pusaudžiem var būt nepieciešama vismaz 25 mcg (1000 SV) dienā. Savukārt Apvienotās Karalistes valdība 4 gadu un vecākiem iedzīvotājiem iesaka lietot tikai 10 mcg (400 SV) dienā. Jāņem vērā, ka vitamīna D piedevas var mijiedarboties ar vairākām zāļu grupām: statīniem, steroīdiem, diurētiķiem, orlistātiem. Daži piemēri minēti zemāk. Personas, kuras regulāri lieto šīs un citas zāles, vajadzētu apspriest vitamīna D lietošanu ar savu ģimenes ārstu.
- Anglin RES, Samaan Z, Walter SD, McDonald SD. Vitamin D deficiency and depression in adults: Systematic review and meta-analysis. The British Journal of Psychiatry 2013;202:100-7.
- Bogh, M. K., Schmedes, A. V., Philipsen, P. A., Thieden, E., & Wulf, H. C. (2011). Vitamin D production depends on ultraviolet‐B dose but not on dose rate: a randomized controlled trial. Experimental dermatology, 20(1), 14-18.
- Christakos, S., Ajibade, D. V., Dhawan, P., Fechner, A. J., & Mady, L. J. (2012). Vitamin D: metabolism. Rheumatic Disease Clinics, 38(1), 1-11.
- Dobnig, H. (2011). A review of the health consequences of the vitamin D deficiency pandemic. Journal of the neurological sciences, 311(1-2), 15-18.
- Drincic, A., Fuller, E., Heaney, R. P., & Armas, L. A. (2013). 25-Hydroxyvitamin D response to graded vitamin D3 supplementation among obese adults. The Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism, 98(12), 4845-4851.
- Ekwaru, J. P., Zwicker, J. D., Holick, M. F., Giovannucci, E., & Veugelers, P. J. (2014). The importance of body weight for the dose response relationship of oral vitamin D supplementation and serum 25-hydroxyvitamin D in healthy volunteers. PLoS One, 9(11), e111265.
- Fan, H., Hui, L., Yan, X., Hou, W., Bai, E., Wang, L., & Yu, X. (2020). Serum 25 hydroxyvitamin D levels and affecting factors among preconception fertile women.
- Garland, C. F., Gorham, E. D., Mohr, S. B., & Garland, F. C. (2009). Vitamin D for cancer prevention: global perspective. Annals of epidemiology, 19(7), 468-483.
- Holick, M. F. (2006). Resurrection of vitamin D deficiency and rickets. The Journal of clinical investigation, 116(8), 2062-2072.
- Holick, M. F., & Chen, T. C. (2008). Vitamin D deficiency: a worldwide problem with health consequences. The American journal of clinical nutrition, 87(4), 1080S-1086S.
- Holick, M. F., Binkley, N. C., Bischoff-Ferrari, H. A., Gordon, C. M., Hanley, D. A., Heaney, R. P., ... & Weaver, C. M. (2011). Evaluation, treatment, and prevention of vitamin D deficiency: an Endocrine Society clinical practice guideline. The Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism, 96(7), 1911-1930.
- Hossein-Nezhad, A., Spira, A., & Holick, M. F. (2013). Influence of vitamin D status and vitamin D 3 supplementation on genome wide expression of white blood cells: a randomized double-blind clinical trial. PloS one, 8(3), e58725.
- Jones, G. (2012). Metabolism and biomarkers of vitamin D. Scandinavian Journal of Clinical and Laboratory Investigation, 72(sup243), 7-13.
- Lamberg-Allardt, C. (2006). Vitamin D in foods and as supplements. Progress in biophysics and molecular biology, 92(1), 33-38.
- Lappe, J. M. (2011). The role of vitamin D in human health: a paradigm shift. Journal of evidence-based Complementary & alternative Medicine, 16(1), 58-72.
- Lee, J. H., Gadi, R., Spertus, J. A., Tang, F., & O'Keefe, J. H. (2011). Prevalence of vitamin D deficiency in patients with acute myocardial infarction. The American journal of cardiology, 107(11), 1636-1638.
- Libon, F., Courtois, J., Le Goff, C., Lukas, P., Fabregat-Cabello, N., Seidel, L., ... & Nikkels, A. F. (2017). Sunscreens block cutaneous vitamin D production with only a minimal effect on circulating 25-hydroxyvitamin D. Archives of osteoporosis, 12(1), 66.
- Norman, A. W. (2008). From vitamin D to hormone D: fundamentals of the vitamin D endocrine system essential for good health. The American journal of clinical nutrition, 88(2), 491S-499S.
- Rizzoli, R., Boonen, S., Brandi, M. L., Bruyère, O., Cooper, C., Kanis, J. A., ... & Reginster, J. Y. (2013). Vitamin D supplementation in elderly or postmenopausal women: a 2013 update of the 2008 recommendations from the European Society for Clinical and Economic Aspects of Osteoporosis and Osteoarthritis (ESCEO). Current medical research and opinion, 29(4), 305-313.
- Robien, K., Oppeneer, S. J., Kelly, J. A., & Hamilton‐Reeves, J. M. (2013). Drug–vitamin D interactions: a systematic review of the literature. Nutrition in Clinical Practice, 28(2), 194-208.
- Ross, A. C. (2011). The 2011 report on dietary reference intakes for calcium and vitamin D. Public health nutrition, 14(5), 938-939.
- Schöttker, B., Jorde, R., Peasey, A., Thorand, B., Jansen, E. H., De Groot, L., ... & Wilsgaard, T. (2014). Vitamin D and mortality: meta-analysis of individual participant data from a large consortium of cohort studies from Europe and the United States. Bmj, 348.
- Shaffer, J. A., Edmondson, D., Wasson, L. T., Falzon, L., Homma, K., Ezeokoli, N., ... & Davidson, K. W. (2014). Vitamin D supplementation for depressive symptoms: a systematic review and meta-analysis of randomized controlled trials. Psychosomatic medicine, 76(3), 190.
- Silva, M. C., & Furlanetto, T. W. (2018). Intestinal absorption of vitamin D: a systematic review. Nutrition reviews, 76(1), 60-76.
- Theodoratou, E., Tzoulaki, I., Zgaga, L., & Ioannidis, J. P. (2014). Vitamin D and multiple health outcomes: umbrella review of systematic reviews and meta-analyses of observational studies and randomised trials. Bmj, 348.
- Tomlinson, P. B., Joseph, C., & Angioi, M. (2015). Effects of vitamin D supplementation on upper and lower body muscle strength levels in healthy individuals. A systematic review with meta-analysis. Journal of science and medicine in sport, 18(5), 575-580.
- Tripkovic, L., Lambert, H., Hart, K., Smith, C. P., Bucca, G., Penson, S., ... & Lanham-New, S. (2012). Comparison of vitamin D2 and vitamin D3 supplementation in raising serum 25-hydroxyvitamin D status: a systematic review and meta-analysis. The American journal of clinical nutrition, 95(6), 1357-1364.
- Uday, S., & Högler, W. (2017). Nutritional rickets and osteomalacia in the twenty-first century: revised concepts, public health, and prevention strategies. Current osteoporosis reports, 15(4), 293-302.
- Zittermann, A., & Prokop, S. (2014). The role of vitamin D for cardiovascular disease and overall mortality. In Sunlight, Vitamin D and Skin Cancer (pp. 106-119). Springer, New York, NY.
