Mangāna sulfāts
Mangāns ir mikroelements, kas organismam nepieciešams nelielos daudzumos. Mangāns ir būtisks mikroelements, kas dabīgi atrodams daudzos pārtikas produktos un ko var lietot kā uztura bagātinātāju. Mangāns spēlē dzīvībai svarīgu lomu vielmaiņā, jo tas ir daudzu fermentu kofaktors, kas iesaistīti dažādos ķīmiskos procesos. Ietekmējot šos fermentus, mangāns piedalās aminoskābju, holesterīna, ogļhidrātu vielmaiņā, brīvo radikāļu noņemšanā, kaulu un imūnās atbildes veidošanā, kā arī reprodukcijas funkcijā. Mangāns kopā ar K vitamīnu atbild par asins recēšanu.
Veselības ieguvumi
Mangāns var uzlabot kaulu minerālu blīvumu tikai sadarbojoties ar citiem vitamīniem un minerālvielām. Tomēr, lai noteiktu mangāna ietekmi uz kaulu veselību, nepieciešami vairāk pētījumu ar cilvēkiem. Dzīvnieku pētījumi liecina, ka mangāna piedevas var uzlabot glikozes toleranci, samazināt oksidatīvo stresu un uzlabot cukura diabēta pacientu asinsvadu sienu disfunkciju, taču cilvēku klīniskie pētījumi vēl nav veikti. Lai noskaidrotu, vai mangāns spēlē nozīmīgu lomu diabēta attīstībā, nepieciešami papildus pētījumi. Mangāns ir antioksidanta fermenta — superoksīda dismutāzes — sastāvdaļa, kas palīdz aizsargāt organismu no brīvo radikāļu kaitējuma. Tā kā mangāns ir svarīgs šī fermenta darbībā, tiek uzskatīts, ka minerālvielu lietošana var palīdzēt samazināt hronisku slimību risku. Mangāns ir nepieciešams veselīgai smadzeņu funkcijai, īpaši tāpēc, ka tas piedalās spēcīga antioksidanta fermenta darbībā, kas var palīdzēt aizsargāt smadzeņu šūnas no bojājumiem. Turklāt mangāns var ietekmēt neirotransmiteru darbību un veicināt nervu impulsu ātrāku vai efektīvāku izplatīšanos organismā. Mangāns ir arī nepieciešams vairogdziedzera hormona tiroksīna ražošanai, šīs dziedzera veselībai un pareizai funkcionēšanai.
Trūkums
Mangāna trūkums cilvēkiem ir ļoti reti sastopams, un tā trūkuma pazīmes un simptomi nav skaidri definēti. Daži pētījumi liecina, ka mangāna trūkums var izraisīt kaulu deminearalizāciju, ādas izsitumus, matu pigmentācijas zudumu, mainīt sieviešu garastāvokli un pastiprināt premenstruālo sāpes. Mangāna trūkums var arī ietekmēt lipīdu un ogļhidrātu vielmaiņu. Zems šī elementa patēriņš var traucēt kaulu veselību un palielināt diabēta risku. Ir pieņēmums, ka zems mangāna līmenis organismā ir saistīts ar palielinātu epilepsijas lēkmju risku, lai gan šis sakars vēl nav pilnībā izprasts.
Toksicitāte
Mangāna toksicitāte var rasties cilvēkiem, kuri strādā profesijās, piemēram, metināšanā un kalnrūpniecībā, kur pastāvīga mangāna putekļu ieelpošana ir liela. Tāpat toksicitāte var rasties cilvēkiem, kuri dzer ūdeni ar augstu mangāna saturu. Dzelzs trūkums palielina mangāna uzsūkšanos, tādējādi var pastiprināt mangāna toksicitātes simptomus. Cilvēkiem ar hroniskām aknu slimībām ir traucēta mangāna izvadīšana ar žulti, un viņi ir vairāk pakļauti mangāna neirotoksicitātei un citiem pārmērīga mangāna daudzuma negatīvajiem efektiem. Ja apsverat mangāna uztura bagātinātāja lietošanu, vispirms konsultējieties ar ģimenes ārstu.
- Chen, P., Bornhorst, J., & Aschner, M. (2019). Manganese metabolism in humans.
- Chen, P., Chakraborty, S., Mukhopadhyay, S., Lee, E., Paoliello, M. M., Bowman, A. B., & Aschner, M. (2015). Manganese homeostasis in the nervous system. Journal of neurochemistry, 134(4), 601-610.
- Gonzalez-Reyes, R. E., Gutierrez-Alvarez, A. M., & Moreno, C. B. (2007). Manganese and epilepsy: a systematic review of the literature. Brain research reviews, 53(2), 332-336.
- Holley, A. K., Bakthavatchalu, V., Velez-Roman, J. M., & St Clair, D. K. (2011). Manganese superoxide dismutase: guardian of the powerhouse. International journal of molecular sciences, 12(10), 7114-7162.
- Kazi, T. G., Afridi, H. I., Kazi, N., Jamali, M. K., Arain, M. B., Jalbani, N., & Kandhro, G. A. (2008). Copper, chromium, manganese, iron, nickel, and zinc levels in biological samples of diabetes mellitus patients. Biological trace element research, 122(1), 1-18.
- Li, C., & Zhou, H. M. (2011). The role of manganese superoxide dismutase in inflammation defense. Enzyme research, 2011.
- Li, L., & Yang, X. (2018). The essential element manganese, oxidative stress, and metabolic diseases: links and interactions. Oxidative medicine and cellular longevity, 2018.
- Nielsen, F. H. (2012). Manganese, molybdenum, boron, chromium, and other trace elements. Present knowledge in nutrition, 10, 586e607.
- Pham-Huy, L. A., He, H., & Pham-Huy, C. (2008). Free radicals, antioxidants in disease and health. International journal of biomedical science: IJBS, 4(2), 89.
- Robbins, D., & Zhao, Y. (2014). Manganese superoxide dismutase in cancer prevention. Antioxidants & redox signaling, 20(10), 1628-1645.
- Soldin, O. P., & Aschner, M. (2007). Effects of manganese on thyroid hormone homeostasis: potential links. Neurotoxicology, 28(5), 951-956.
- Strause, L., Saltman, P., Smith, K. T., Bracker, M., & Andon, M. B. (1994). Spinal bone loss in postmenopausal women supplemented with calcium and trace minerals. The Journal of nutrition, 124(7), 1060-1064.
- Takeda, A. (2003). Manganese action in brain function. Brain Research Reviews, 41(1), 79-87.
- Trumbo, P., Yates, A. A., Schlicker, S., & Poos, M. (2001). Dietary reference intakes: vitamin A, vitamin K, arsenic, boron, chromium, copper, iodine, iron, manganese, molybdenum, nickel, silicon, vanadium, and zinc. Journal of the Academy of Nutrition and Dietetics, 101(3), 294.
- Wang, L., Yu, H., Yang, G., Zhang, Y., Wang, W., Su, T., ... & Ma, Y. (2015). Correlation between bone mineral density and serum trace element contents of elderly males in Beijing urban area. International Journal of Clinical and Experimental Medicine, 8(10), 19250.
